#9 Miers kara plosītajā Latvijā iestājās pēc Latgales atbrīvošanas 1920.gadā

15.03.2017.

Avots: Latvijas Sabiedriskie mediji

Autori: Vineta Vilcāne, Latvijas Radio Latgales studija

1918. gada 18. novembrī Rīgā proklamē Latvijas Republiku. Notikumā klāt bija arī latgaliešu sabiedriskais un politiskais darbinieks, strēlnieks Staņislavs Kambala (1893 -1941). Svinīgajā valsts dibināšanas aktā viņš vienīgais pārstāvēja Latgali.

 

Šajā laikā Latgale atradās vācu okupācijas varā. Latgalē noritēja diezgan aktīva sabiedriskā dzīve, kurā piedalījās gan vietējie latvieši, gan poļu muižniecība.

 

Latgalē plosās sarkanais terors 

Latgalei no austrumiem draudēja briesmas, tuvojās Sarkanā armija. Nesastopot pretestību, tā okupēja Latgali. Bija mēģinājumi veidot pašaizsardzības vienības, bet tās nespēja aizkavēt Padomju Krievijas armiju.

Padomju okupācijas varā no visiem Latvijas reģioniem Latgale bija visilgāk, līdz pat 1920. gada janvārim.

1919. gadā Latgalē plosās sarkanais terors, pēc šķiriskuma principiem boļševiki iznīcina vietējos iedzīvotājus. Nogalina muižniekus, garīdzniekus, Latgales inteliģenci, izdemolē muižas, zemniekiem atņem pēdējo pārtiku. 

  • Cilvēku grupa pēc vietējā boļševika bērēm Preiļos, 1919. gadā. (Foto: Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs).

Latgales atbrīvošanas operāciju uzsāk 1920. gada janvārī 

Latvijas armija Latgales atbrīvošanas operāciju sāka plānot 1919. gada nogalē. Sarkanās armijas spēki Latgalē bija diezgan ievērojami, tāpēc Latvijas armijai vajadzēja sabiedroto. Par to kļuva Polija.

Latgales atbrīvošanas operāciju uzsāka 1920. gada 3. janvārī. Dienu pēc dienas no padomju varas atbrīvoja arvien jaunas Latgales teritorijas. Februāra sākumā starp Latviju un Padomju Krieviju noslēdza slepenu pamiera līgumu, aktīva karadarbība frontē beidzās.

  • Latvijas armijas karavīri Latgales frontē 1920. gadā. (Foto: Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs).

Pēc Neatkarības kara kaujām Latgale no visiem Latvijas novadiem atradās vissmagākajā saimnieciskajā un sociālajā stāvoklī.

Palīdzību Latgalei sniedza ASV palīdzības organizācijas. ASV Sarkanā Krusta Daugavpils nodaļas vadītājs Džons Vitnijs par stāvokli pilsētā 1920. gada martā ziņojis: "Ierados Daugavpilī 1920. gada 7. janvārī, trīs dienas pēc boļševiku armijas piespiedu evakuācijas. Apstākļi bija neaprakstāmi, iedzīvotāji pilnīgi demoralizēti. Pārtika un faktiski viss dzīvības uzturēšanai nepieciešamais civiliedzīvotājiem nebija pieejams. Neviens veikals pilsētā nebija atvērts. Viss bija sastindzis, atgādinot seno laiku Mirušo pilsētu...

Sanitārie apstākļi bija šausmīgi: tīfs un bakas plosījās un nebija kontrolējamas, jo trūka slimnīcu un visa, kas vajadzīgs cīņai ar šīm slimībām.

 Situācija bija katastrofāla, bads, medikamentu un apģērba trūkums. Par stāvokli Latgalē turpina Vēstures un filozofijas fakultātes profesors Ēriks Jēkabsons: "Neatkarības kara laikā šeit sākās vēl viena problēma. No Igaunijas un no Krievijas pilsoņu kara apņemtajām teritorijām Latgalē ienāca epidēmijas. Galvenokārt divas – dizentērija un vēdera tīfs, kurš paņēma simtiem dzīvību. Cīņā ar epidēmijām tika iesaistīta armija.

 

Iestājoties mieram, sāk veidot vietējās varas iestādes

Latvijas valdība uzsāka darbu pie vietējo varas iestāžu izveides.

Trūka vietējo ierēdņu, situāciju centās atrisināt, ierēdņiem no citām Latvijas vietām piešķirot speciālu piemaksu par došanos uz Latgali.

  • 1920. gadā no 3. līdz 12. februārim Latvijas Ministru kabineta vadītājs Kārlis Ulmanis pēc Latgales atbrīvošanas devās plašā novada apmeklējumā. 5. februārī Ulmanis apmeklēja Preiļus (attēlā). Viens no apmeklējuma mērķiem bija iepazīties ar Latgales jauno pašvaldību darbību. (Foto: Tieslietu ministrijas mēnešraksts, 1938. Nr.4.).

 Latvijas valdība Latgalei pievērsa lielu uzmanību. Par to liecina kaut vai tas, ka Franci Trasunu iecēla par iekšlietu ministra biedru, viņš bija atbildīgs par situāciju Latgalē.

Latvijas Neatkarības karš noslēdzās ar Latgales atbrīvošanu. Par godu šim notikumam 1939. gadā atklāja pieminekli “Vienoti Latvijai”, ko tautā bieži sauc par "Latgales Māru".

Darbs pie neatkarīgas Latvijas valsts izveides noslēdzās ar konstitūcijas jeb Satversmes pieņemšanu. Satversmes sapulci varēja sasaukt tikai pēc tam, kad no boļševikiem atbrīvoja Latgali.

Miera līgumu starp Latvijas Republiku un Padomju Krieviju parakstīja 1920. gada 11. augustā.

 

Pilns raksts pieejams: Latvijas Sabiedriskie mediji