“Ielūdz suitu sievas!” programmas "Latvijas skolas soma" ietvaros

Kā ierasts, katra mācību gada sākumā pirmās mācību nedēļas laikā klases dodas pārgājienos. Mācoties Kuldīgā, gadiem ejot, pārgājiena galamērķu kļūst arvien mazāk – pilskalnā ir būts, smilšu alās ir būts, arī Mārtiņsalā ir būts… Kurp doties? Viļa Plūdoņa Kuldīgas vidusskolas 8.b un 8.c klases audzinātājas Guntra Krūkliņa un Marta Pujāte, būdamas vēstures skolotājas, izlēma īstenot ideju doties uz Alsungu Latvijas valsts simtgades programmas “Latvijas skolas soma” ietvaros un braucienā iekļaut visu, kas ar Alsungu saistās, tātad – sklandu rausi, kas ir viens no Kurzemes puses tradicionālajiem ēdieniem, un suitu sievas – Alsungas puses slaveno etnogrāfisko ansambli!

Izbrauciena mērķis bija tuvāk iepazīties ar suitu novada savdabīgajām tradīcijām un bagātīgo kultūrvēsturisko mantojumu. Izbraukums tika organizēts programmas „Latvijas skolas soma” ietvaros.

Ierodoties Alsungā, vispirms apskatījām estrādi “Ziedulejas” un Livonijas ordeņa pils apkārtni, kurā šobrīd mitinās Alsungas novada dome, un tad arī pienāca laiks galvenajai pasākuma daļai – Spēlmaņu kroga (ieguvis zīmolu GTĪ (garantēta tradicionālā īpatnība), kas liecina par to, ka sklandrauši ir autentiski) apmeklējumam, kur mūs jau gaidīja suitu saimniece Laila, kurai, ticiet man, pēc vārda kabatā nav jāmeklē! Saimniece tūdaļ iepazīstināja ar sevi, apsveicot jau ar to, ka tos suitus vispār esam atraduši, un, pirms ļāva skolēniem doties pie galda un sākt meistarklasi, sūtīja tos mazgāt nagus, jo, galu galā, darbošanās būs pie galda un ar ēdienu. Un kopumā tā arī meistarklase tika aizvadīta – saimniece atraktīvi skaidroja procesu, ļoti jautrā un veiksmīgā manierē spēja apsaukt un pamācīt skolēnus, nemaz nerunājot par likšanu pie darba. Kurš tāds salīgāks? Nāc mīcīt mīklu! Kurš tāds lielāks pļāpa? Tu būsi atbildīgais par ūdens liešanu klāt mīklai! Kurš tāds nopietnāks, bet, kad kaut ko saka, tad kā naglai uz galvas? Nāc, iemaisīsi burkānus! Tikmēr pārējo sejas rotā smaidi un atvieglojums (cik labi, ka man tā mīkla nav jāmīca), bet, bez baiļu, pastrādāt dabūja visi, jo katrs skolēns veidoja savu rauša pamatnīti, žodziņu, kalniņu un virsū zīmīti.

Kad rauši bija uz pannas izkārtoti un likās, ka nu jau viss galā, saimniece teica – nekā! Laiks ķiļķeniem jeb klimpu gatavošanai! Kamēr vieni ar lielu atbildību par mīklas mīcīšanu, plēšanu gabalos un, vārda tiešā nozīmē, lidināšanu katlā bija atbildīgi par maltīti, un otri pašā krogā klāja galdu, pats ķiļķenu katls vārījās un burbuļoja, solīdams pamatīgu un sātu maltīti, kas nu reiz arī bija pienākusi.

Un tagad iedomājieties – cauri visai telpai gari klāts galds, uz kura viena pēc otras tiek liktas nupat savārīto ķiļķenu bļodas, ko papildina bļodas ar karsti kūpinātām ribiņām un svaigiem salātiem, šķīvis ar krogā ceptu maizi, krūkas ar ūdeni un kurzemnieku skābputru, un, protams, arī krējums… Labu apetīti! Un cik tā ir laba, zinot, ka pamatu pamatā maltīte ir pašu gatavota… Trauki šķind, mutes kust, ka šmakst vien, tiek prasīta jau otrā, jau trešā papildporcija, kad pie mums ierodas viesi, vilkdami garu ēēēēēē – suitu sievas mūs ir atradušas! Kamēr notiesājam pēdējos kumosus, kas palikuši uz šķīvja, sievas mums dzied savā ierastajā burdona manierē, un kad nu visi paēduši, aicina tepat blakus krogam kāpt augšā Dižgabalkalnā, Alsungas kuršu pilskalnā.

Nonākuši kalnā, tiekam ievilkti ne vienā vien rotaļā, dziedādami un dejodami gan visiem zināmo “Kur tu teci”, gan arī ne tik zināmas dziesmas, rotaļas un dejas. Sievas mūs gan kārtīgi izkustina, gan ļauj atpūsties, sasēdinot skaistā puslokā pašā Dižgabalkalna galā (no kurienes paveras fantastisks skats pāri visai Alsungai, redzama Livonijas ordeņa pils, Svētā Miķeļa Romas katoļu baznīca, ezers) un turpina gan dziedāt, gan pastāstīt, ar ko tad tas burdons vispār ir tik slavens, un arī pašas sievas.

Izdziedājušies, izdejojušies un ļāvuši pamatīgajai maltītei nosēsties, pasakām lielu paldies suitu sievām un dodamies atpakaļ uz krogu pēc nupat silti izceptajiem raušiem.

Citi ēda uz vietas, citi ņēma līdzi mājup un veda mammai vai tētim, bet svarīgākais, ka ne jau par vienu rausi bagātāki mēs palikām, bet gan par veselu stāstu, vēsturi un kulturālo mantojumu ap šo rausi, ko varēsim ņemt līdzi savā zinību pūrā un pastāstīt vēl citiem, ka ir tāda zeme Alsunga, kurā izsenis dzied suitu sievas un gatavo sklandu raušus kā nekur!

Informāciju sagatvoja: Viļa Plūdoņa Kuldīgas vidusskolas 8.b un 8.c klases audzinātājas G.Krūkliņa un M.Pujāte

2019. gada 5. septembrī