Top izdevums par zaļumbaļļu tradīciju Latvijā

Lai saglabātu zaļumbaļļu tradīciju un līksmi atzīmētu Latvijas valsts simtgades gadu, 2018. gada 11. augustā visā Latvijā un pasaulē notiks Simtgades zaļumballe.

Sagaidot šo notikumu, starpnozaru mākslas grupa SERDE šobrīd sagatavo izdevumu “Zaļumballe”, kas nāks klajā sērijā “Tradīciju burtnīca”. Izdevumā būs apkopoti stāsti par piedzīvoto zaļumballēs dažādās Latvijas vietās un laikos – gan pirmskara Latvijā, gan padomju gados, gan mūsdienās.

Gunāra Kalēja vadītais zaļumbaļļu orķestris Alūksnes Zeltiņos. 20.gs. 50.gadi. Foto no Gunāra Kalēja personīgā arhīva

Šopavasar tradicionālās kultūras pētnieces Ieva Vītola un Signe Pucena dodas lauka pētījumos, lai intervijās tiktos ar muzikantiem, zaļumbaļļu rīkotājiem un apmeklētājiem.

Pateicoties reģiona simtgades koordinatoru un vietējo iedzīvotāju atsaucībai, Alūksnes, Krimuldas, Siguldas, Amatas, Madonas, Aizputes, Saldus, Engures, Jēkabpils, Varakļānu, Dagdas un Ventspils novadā dokumentētas vērtīgas mutvārdu liecības par zaļumbaļļu tradīciju Latvijā. Tie ir stāsti gan par zaļumbaļļu muzikālo repertuāru un iecienītākajām dejām, gan par pasākuma saviesīgo dzīvi – dažādiem kultūras pasākumiem pirms balles (kora koncertiem, teātra izrādēm, kino u.c.). Tāpat tiek izzinātas tādas zaļumballēm raksturīgas izpausmes kā bufetes, kautiņi, dāmu dejas, romantiskas pastaigas u.c.

Iecerēts, ka tradīciju burtnīcas izdevumu papildinās arī zaļumbaļļu fotogrāfijas un afišas, kas tāpat kā atmiņu stāsti ir brīnišķīgs informācijas avots par līdz šim maz pētīto, taču savulaik tik populāro tradīciju Latvijā.

Zaļumballe Pāles apkārtnē 20.gadsimta 30.gados. Foto no Pāles novadpētniecības muzeja krājuma

Izdevumu sērijā “Tradīciju burtnīca” tiek publicētas mūsdienās ekspedīcijās un lauka pētījumos dokumentētās tradicionālās kultūras liecības – dažādas prasmes, tradīcijas un pieredzes stāsti. Kopš 2007. gada starpnozaru mākslas grupa SERDE sagatavojusi un izdevusi  pavisam 19 burtnīcas – “Gaujas plostnieki” (2017),  “Siguldas gidu stāsti” (2016), “Bērni” (2016), “Mazdārziņi” (2014), “Slēgtās zonas stāsti” (2013), “Cūku bēres” (2013), “Tautas aptieka” (2011), “Suitu stāsti” (2010), “Baškīrijas siguldiešu stāsti” (2010), “Alus gatavošana” (2009), “Aizputnieku stāsti par ebrejiem” (2008), “Brandava gatavošana Viduskurzemē” (2007) u.c.

Ja jums ir zaļumbaļļu stāsti, fotogrāfijas, afišas, arīdzan zaļumbaļļu muzikantu, dancotāju, rīkotāju kontakti un cita ar zaļumballēm saistīta informācija, aicinām sazināties ar:

Ieva Vītola (Lūdzu, ieslēdziet Javascriptu, lai redzētu e-pasta adresi! 29144800)
Signe Pucena (Lūdzu, ieslēdziet Javascriptu, lai redzētu e-pasta adresi! 29817180)

Zaļumbaļļu stāsti tiek pierakstīti Engures novada Bērzciemā 2018.gada martā. No kreisās: Olga Kraukle, Lilita Kraukause un Anna Steriņa. Foto - Ieva Vītola

Daži fragmenti no topošās tradīciju burtnīcas “Zaļumballe” (tekstos apzināti saglabātas valodas īpatnības):

Brīvdabas teātris un zaļumballe Sāvienas ezera krastā

Afiša pie kroga ceļa staba vēsta, ka svētdien skaistajā Sāvienas ezera krastā būs brīvdabas teātris un pēc tam turpat ezera krastā zaļumballe. Sapucējos, kas jau man ir tas labākais, uzvilku jaunās mazpulka formas bikses, balts krekls un zaļa ornamenta mazpulka prievīte ap kaklu. Tā nekas, tikai mati uz šķirtnes pareizi neparko negrib stāvēt, slapini ar ūdeni, cik gribi - kā mati izžūst, tā visi gaisā. Varētu jau iesmērēt ar sviestu, tad jau gan stāvētu, bet man atkal tādi nolaizīti nepatīk. Kā būs, tā būs - lai paliek tāpat, kā ir. Spogulītis ir kabatā, ja pārāk celsies gaisā, iespļaušu rokās un pieglaudīšu.

Izrāde ir varena - kungi jāj ar zirgiem, kviec sivēni. Vienam viens sivēns pasprūk, tas to trenkā pa krūmiem, skatītāji smejas, vēderus turēdami.

Pēc izrādes turpat tālāk ezermalā zaļumballe. Pļaviņā aplī salikti soli, aiz tiem vēl sasprausti bērziņi. Ietaisīta arī elektriskā apgaismošana un, kad satumst, izskatās brīnišķīgi. Stāvu pa gabalu uz celītes, kas iet cauri parkam, un skatos, kā Oļukalns gaiši pelēkā tautiskā tērpā griež valsi. Varbūt arī man kādreiz pienāks tādi laiki un es turpat, kur tagad Oļukalns, tāpat griezīšu valsi ar savu meiteni. Nē, nepienāca, ar savu meiteni griezu gan valsi, tikai citā vietā! Tagad tur, kur toreiz bija zaļumplacis, ir slapjš, laikam pa kara laiku zeme nosēdusies!

Jānis Elmers Sāvienā

Zaļumballes šķūnī

Kara laikā balles bija pa šķūņiem. Šķūnī notika tad, kad pavasara pusē bija izvests tukšs. Kad uznāca kara būšana, nedrīkstēja logos spīdēt gaisma. Tas jau ilgi gāja, 40.gadā tas iesākas, visu laiku bija jāuzmanās.

Tad mazākas bija tās balles, līdz kādiem 20 cilvēkiem. Kad pagastā taisīja, tad daudz cilvēki bija, simtos. Nu līdz divi simti, sevišķi Raganā, Inciemā. Krūmi pilli bija. Visam tam dejas placim visrinķī bija soli, tādi dēļu soli. Tie, kad sēdās, sasēdās visi pilli.

Vācu laikā bija tā. Vācieši nāca un lūdza mammu, lai laiž lejā uz šķūni dancot. Muzikanti ir jau sagājuši, lai nāk dancot. Sievieši par maz ir! Pierunāja manu mammu, lai glabā Kārlīti (dēlu) un mani laiž lejā. Par to atnesa mello cukuru, šokolādi. Tad tādi traki smuki cepumiņi bija. Domā, ka tikai no sviesta (uztaisīti). Es, kad ieņēmu vienu, divus, tad nevarēju atlaist. Domā tik, puikam vajag, bet nevar atlaist! (Smejas.)

Vera Treija Krimuldas novadā

Ei, ko tu uzkasies!

Kas vēl bija tāds raksturīgs zaļumballei?

Es zinu, uz ko tu tēmē! (Smejas.) Tas ir tas, ko rakstnieks Bruno Saulītis ir ierakstījis vienā no savām grāmatām:

“Pēkšņi pārtrūkst ballīte,

Visapkārt  stāv kā mežs,

Un smaidot skatās Vallīte,

Kā viņas mīļo teš.”

Bez plūkšanās jau nu neviena balle nenotika. Vistāds rupjākais paņēmiens bija tāds – viens cilvēks stāv malā un nevienam neko nav ļaunu darījis, tikai skatās apkārt, kur kādas meitenes. Pienāk kāds (cits) klāt un uzkliedz: “Ei, ko tu uzkasies!” Un gāž uzreiz! (Smejas.)

Pamatā jau tā plūkšanās bija uz meiteņu sadali, bet kādreiz – nepatīk tavs purns. Pieiet klāt - ei, ko tu uzkasies! – un gāž uzreiz.

Māris Mitrevics Siguldā

Balles Misiņkalnā

Nu, kādas bij kādreiz Misiņkalnā balles?

Nu, feini bij. Sākumā bij kāda teātra izrāde, nu, kaut kas ar lauksaimniecības tematiku – tur ar zirgiem brauca un vecām mašīnām. Sivēni kvieca, maisos salmi bij. Dāmas bij, kaut kas par baroniem, par muižniekiem, ebrejiņš pa vidu – tāds rozīnīte. Tāda kaut kāda izrādīte bij pirms zaļumballes. Kādreiz bij priekšnesumi, kur koris dziedāj. Ne jau kād sarežģīt programm, un tad arī tautisko deju dejotāji.

Un tad sākās zaļumballe, un sākumā  - “pūtēji cilā ragus un dejotāji košļā nagus”. Nekā nav un nevar iešvunkāties, un tad, kad iešvunkājās, tad iet līdz rītam!

Ko spēlēja parasti?

“Šalc zaļais mežs”, “Pie dzintara jūras”, kaut ko no tautas dziesmām bišķin tādā ritmā. Feinas polciņas, ka var palēkāt. Tad Aizputē parādījās deju skolotājs, kas mācīja valsi dejot. Es nemācēj, es arī gāju.

Bufete arī bij?

Nu obligāti! Bij maizītes, siers, desas noteikti. Vārīti cīsiņi bij, sardeles kūpēj – ņēm uz dakšu un dūra, deva saujā iekšā. Tādi laucinieciski gājieni.

Ko stiprāku ar varēja dabūt?

Jā, jā, pēc vēlēšanās, bet toreiz jau vēl tik traki nedzēra kā tagad. Mēs meitenes slapinājām kād vīniņ, tā drusciņ. Puikas atkal kaut ko vairāk. Tas viss tā dabīg, bet nebij tādi, kas bij pilnā. Muzikanti - tie gan bij pilnā līdz rītam. (Smejas.)

Dzintra Smiltiņa Aizputē