Izstāde "Melnbaltie vakari"

Jūlija un augusta siltajos vakaros Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas bērni pētīja ogles krītiņu īpašības. Ogle ir viens no senākajiem zīmēšanas materiāliem, ar kuriem cilvēki izpauduši savus dabas vērojumus un radošo garu. Katra autora rokās ogle uzvedas citādi. Tāpat kā paleolīta gleznojumos Altamiras alā, arī mūsu zīmējumi ir tapuši ar melniem apgruzduša koka zariņiem un mazliet balta krīta. Ja kādam mājās ir īsta maizes krāsns, bērzu birzs un nedaudz zināšanu, viņš ogles krītiņus var izgatavot pats/i. Mūsējie gan ieradās no krāsu fabrikas, glītā kārbiņā.

Ogles gabaliņam piemīt neierobežotas iespējas – ar savu smailo stūrīti tas var novilkt līniju, plānu kā matiņš. Ar savu plakano sānu ogle var radīt tādu līniju kā kartupeļu rakumi. Ar ogli var vilkt trulu, garlaicīgu līniju tā, ka melnas drupatas šķīst uz visām pusēm. Protams, ogle var radīt tūkstošiem dažādu nianšu starp šīm galējībām. Katra autora rokās ogle uzvedas citādi. Vislabākais - var ņemt palīgā rokas un izpētīt, kā smērēšanas tehnikā radīt neskaitāmas melna, pelēkmelna, gaiši pelēka ēnojuma nianses. Visskaistākais rezultāts no šī darba ir piķamelnās plaukstiņas, ar ko tik labi biedēt vecākus. Ogles krītiņam nav pašam savas saistvielas, tāpēc, ar to strādājot, var mācīties saudzēt un cienīt savu un cita darbu – nekāpt tam virsū un pat stipri neelpot.

Mūsu vienīgais radošais mērķis bija izpētīt ogles īpašības. Tik izcilus mērķus kā radīt labus zīmējumus vai veidot izstādi, mēs neizvirzījām, lai neaizbiedētu radīšanas prieku.

Mūsu vidū bija bērni, kuriem bija gandrīz vai rakstiski apliecinājumi tam, ka viņi tiešām nemāk zīmēt – mākslas skolotāja esot teikusi, ka dažs ne tikai slikti zīmē, bet šogad dara to pat vēl sliktāk nekā pagājušajā gadā. (Ogles krītiņi par šiem liktenīgajiem spriedumiem nelikās zinis un visiem palīdzēja radīt interesantus darbus.) Mūsu vienīgais noteikums bija – ja eksperimenta rezultāts tiešām neapmierina, mēs to saburzām, metam miskastē, ņemam jaunu lapu un nemaz par to neraudam.

Viens no maniem mīļākajiem šīs sērijas darbiem izstādē nepiedalās, tas ir aizceļojis līdzi autoram uz mājām – tajā bija attēlots PSRS kosmonauts, kas pagājušā gadsimta 60. gados pazuda kosmosā un riņķo tur vēl joprojām. Gaisa vads bija aptinies kosmonautam apkārt kā nabas saite un viņš bija pavisam vientuļš melnajā izplatījumā.

Skatieties uzmanīgi, jūs atradīsiet daudzus darbus ar Visuma tematiku – te ir gan meteorītu krišana, gan komisks citplanētiešu uzbrukums lauksaimniekiem, gan tumšā saule, kas radās pēc ilgas cīņas starp labo un ļauno jeb melno ogli un balto krītiņu. Darbi, kuri jums atgādina nejaušus smērējumus, nebūt tādi nav: 5 – 7 gadus vecie bērni kādu vakaru visi reizē nolēma, ka vajag uz papīra rīkot kosmisku kauju starp gaišajiem un tumšajiem spēkiem. Cīņas beigās visiem rokas un mutes bija īpaši melnas, toties bērni apgalvoja, ka labais viņu darbos esot uzvarējis, Šeit ir arī gulbis, kas peld piesārņotā okeānā, un mušu audzētava zirnekļiem, darbs, kuram, bērna vārdiem runājot, «piemīt tāds mākslai līdzīgs skarbums».

Izstāde "Melnbaltie vakari" ir sirsnīga, priekpilna VSIA "Bērnu klīniskā universitātes slimnīca" dāvana Latvijai dzimšanas dienā.

Liels paldies visiem autoriem: Patrīcijai, Diānai, Zlatai, Robertam, Laumai, Frančeskai, Melisai, Rihardam, Andreai, Valentīnam, Elizabetei, Andrejam, Dāvim, Sašam, Marijai, Kristapam, Mairitai, Markusam, Martinam, Evelīnai un Annai.

Krītiņu saimniece: Velta Emīlija Platupe.