Laikraksts “Cīņa” informēja, ka sevišķi zema temperatūra bijusi novērojama Latvijas Dienvidaustrumos. Daugavpilī aukstums sasniedza – 43°C, Viļakā – 40°C, Rēzeknē – 38°C. Minētajā naktī sals Rīgā bija no - 30 °C līdz - 33°C, savukārt Bauskā temperatūra noslīdēja līdz -34°C. “Ik minutes LPSR Hidrometereoloģiskā dienesta pārvaldes laika prognozes birojā atskan telefona zvani. Ļaudis interesē lielā aukstuma cēloņi un gaidāmās temperaturas izmaiņas. “Šāds aukstums pie mums iestājies sakarā ar ļoti atvēsinātā gaisa pieplūdumu no Arktiskā baseina Karskas jūrā,” mūsu līdzstrādniekam pastāstīja Rīgas laika prognozes biroja priekšnieks, b. Konfils,” vēstīja “Cīņa”. Iespaidīgi zema temperatūra 1940. gadā tika konstatēta Rūjienā, kad termometra stabiņš nokritās līdz – 42,2°C, bet Rīgā līdz 30,5°C.“Daudziem dzīvniekiem piemīt spēja noteikt laika maiņas: lietu, vēju, sniegu, negaisu u.t.t. Šīs dzīvnieku spējas nojaust pārmaiņas atmosfairā sen jau novērojuši medinieki, zvejnieki, laucinieki un dabaszinātnieki. Pievedīsim veselu rindu tautas un mednieku nostāstus, ar kādām pazīmēm dzīvnieki atsaucas uz pārmaiņām gaisā. Līdz ar to varētu teikt, ka dzīvnieki ir arīdzan kā dzīvie barometri.
Lietus
Kaķis – ar ķepām berž purnu un ausis un “mazgājās”.
Kurmis – pastiprinātā kārtā izrok dārzus un pļavas.
Govis – izstiepj kaklus uz priekšu un pagriež purnu pret vēju.
Sikspārnis – brēc vairāk un ilgāk.
Peles – nelabi pīkst un skraidelē.
Aitas – ne labprāt nāk mājā no ganībām, jādzen mājā ar varu.
Suņi – uzkrītoši daudz izkašņā zemi.
Sals
Zaķi – guļ ļoti modri un nelaiž sev tuvumā.
Kaķi – rāpjas mietu galos, vai arī guļ, saritinājušies krāsns tuvumā.
Vilki — klejo māju tuvumā un stipri gaudo.
Zosis — stāv uz vienas kājas un slēpj galvu zem spārniem.
Negaiss
Zirgi — krāc un nemierīgi raustās.
Strazdi — ilgi un skaņi dzied.
Bezdelīgas — salasās pūļos, lido zemu un nemierīgi, čivina.
Pīles — nepēkšķina un nemeklē barību.
Agra ziema sagaidāma, ja 1) lapsa agri tērpjas ziemas ģērba krāsā; 2) baltais zaķis, kas vasarā kļūst pelēki brūns, agri pārvēršas par baltu. Barga ziema gaidāma, ja peles cieši aizsprosto savas alas. Skaists pavasaris iestājas, ja kovārņi tūliņ laižas savās ligzdās. Sauss pavasaris gaidāms, ja peles savus midzeņus taisa tieši zem labības un siena kaudzēm. Slapjš pavasaris jāgaida, ja zosis, atgriežoties no siltajām zemēm lido augstu gaisā," rakstīja žurnāls.
Attēlā: ganāmpulks un gani Bauskas apriņķa Iecavas pagasta Maz-Purmaļu mājās.1923. gads. Fotogrāfs Arvīds Gusars.1919.gada februāra sākumā gandrīz visa Latvijas teritorija, izņemot nelielu teritoriju Liepājas un Aizputes apriņķos, nonāca Pētera Stučkas vadītās Pagaidu valdības kontrolē. Pēc Rīgas ieņemšanas veiktajā mobilizācijā lielinieku armijas skaitliskais sastāvs krietni pieauga, tāpēc arī Pagaidu valdība bija spiesta veikt mobilizāciju Liepājā un Grobiņā. Sarkanās Armijas panākumi pamudināja Vācijas valdību nosūtīt uz Latviju ģenerāli Rīdigeru fon der Golcu, kas pirms tam komandēja vācu spēkus Somijā. 1.februārī Golcs ieradās Liepājā, kur kļuva par Liepājas gubernatoru un Vācijas armijas 6.Rezerves korpusa (VI.Reservekorps) virspavēlnieku. Viņa pakļautībā atradās ap 10 000 vīru.“Izstādē piedalās 30 valstu, kas atsūtījušas visus tos labākos amatniecības izstrādājumus, kas vispilnīgāk izceļ katras dalībnieces nacionālās īpatnības un tautas raksturu. Latvijas novietne šajā izstādē atrodas izdevīgā vietā – publikas ejas abās pusēs. Tai blakus novietojušās Lietuva un Dānija. Ejas vienā pusē atrodas aužamās stelles, kurām netrūkst skatītāju, un krāšņos tērpos ģērbtas tautu meitas tiem sniedz paskaidrojumus un demonstrējumus. Blakus paklājiem, audumiem, lielām pūra lādēm un spilveniem vitrīnēs sakārtoti sudraba izstrādājumi – saktas, gredzeni un rokas sprādzes. Tāpat redzami keramikas izstrādājumi: vāzes, šķīvji, bļodas, svečturi un daudz dažādu citu priekšmetu. Lielu ievērību saista ejas otrā pusē novietotās mēbeles latviešu stilā, kas darinātas pēc mākslinieka A. Cīruļa meta. Latvijas novietne, šķiet, iemantojusi publikas simpatijas un par gaumīgi sakārtotiem eksponātiem dzird labu kritiku. Jūsmīgu atzinību izpelnījušies latviešu tautas tērpi, un paskaidrojumu sniedzējām tautu meitām jāpozē daudziem fotogrāfiem,” ziņoja laikraksts “Brīvā Zeme”. Šajā dienā pirms 90 gadiem laikrakstā “Krustpilietis” žurnālists K. Gardels rakstīja: “Cik reizi karstās vasaras dienās pēc grūta darba ir vietā atspirdzinošs dzēriens. Bez nepārspēti veselīgā lauku rūguš- un skābpiena tādās reizēs pārmaiņās dēļ der arī citi atspirdzinoši dzērieni. Starp tiem gribu aizrādīt te uz ļoti patīkamu un vienkāršiem mājas līdzekļiem pagatavojamo bērzu vai kļavu sulas dzirkstošu dzērienu. Te jāpiezīmē, ka sulas tecināšanai gan vajadzētu izraudzīties nomaļus stāvošus kokus, jo atkārtoti notecinātie ļoti cieš no tam. Recepte šī dzēriena pagatavošanai ir ļoti vienkārša: ļoti tīri izskalotās pudelēs ieber 2-3 tējkarotes smalkā cukura un iemet pa 2-3 rozīnes, - tad pielej pudeles ar tīru sulu. Vislabāk ņemt pašas tecēšanas sākumā. Pudeles katliņus atstāj tukšus – nepiepildītus. Korķus vajaga ņemt jaunus – savārīt jeb turēt min. 10 vārošā ūdenī un tad aizkorķēt, apsiet ar tievu drāti, aizlakot ar vienkāršo pudeļu laku. Jātur vēsā vietā, vislabāk pagrabā guļus. Pēc mēneša jau dzerams.”Šodien, pirms 99 gadiem Igaunijas Glābšanas komiteja Tallinā pieņēma “Igaunijas manifestu visām nācijām” , kurā pasludināja neatkarīgu un demokrātisku republiku. Igaunija bija otrā no trim Baltijas valstīm, kura pasludināja neatkarību (vispirms to izdarīja Lietuva un kā pēdējā – Latvija). Kaut manifestā izklāstītos principus Igaunija nevarēja realizēt vēl deviņus mēnešus, jo tā vēl atradās vācu okupācijas varā, šis dokuments lika pamatus Igaunijā un kalpoja kā pamats neatkarīgas valsts aizsākumam un vēlākās konstitūcijas izstrādei (Pirmo Igaunijas valsts konstitūciju pieņēma 1920. gadā). Manifests paziņoja, ka Igaunijai ir jākļūst par demokrātisku republiku, kā arī paredzēja Satversmes sapulces vēlēšanas, izmantojot vispārēju, tiešu un proporcionālu vēlēšanu sistēmu.
1918. gada 18. februārī vācieši sāka uzbrukumu I Pasaules kara Austrumu frontē; padomju karaspēks bija spiests atkāpties, tostarp arī no Igaunijas. Igaunijas Provinces asamblejas Vecajo Padome 19. februārī nolēma izveidot Glābšanas komiteju trīs locekļu sastāvā. Glābšanas komitejā ievēlēja Konstantīnu Petsu (vēlāko vairākkārtējo Igaunijas valdības vadītāju, kā arī autoritāru Igaunijas vadoni no 1934. gada), Jiri Vilmu (tābrīža Provinces asamblejas priekšsēdētāja vietnieku, Radikālo sociālistu partijas dibinātāju) un Konstantīnu Koniku (ārstu, zinātņu doktoru, Tallinas pilsētas veselības departamenta vadītāju). Ņemot vērā boļševiku diktatūru un atriebības vilni pret nacionālistiem, Glābšanas komiteja sākotnēji bija spiesta darboties pagrīdē.
21.februārī trijotne neveiksmīgi mēģināja nokļūt Hāpsalā, lai, rēķinoties ar nacionāli noskaņotā Pirmā Igaunijas pulka aizstāvību, manifestu nolasītu publiski. Nesekmīgs bija arī mēģinājums nākamajā dienā ceļot uz Tartu. Visbeidzot, 23. februārī manifests tika nolasīts Pērnavā. 24.februārī, kad Tallinai tuvojās vācieši, savukārt boļševiki no tās atkāpās, komiteja pameta aizsegu un pārņēma varu. Tas pats vakarā Pestīšanas komiteja iecēla Igaunijas Pagaidu valdību un iesniedza savus mandātus.
#Igaunijai99 #LV100 #eZiemassvētku kaujas bija lielākā Krievijas impērijas armijas militārā operācija Rīgas frontē Pirmā pasaules kara laikā, kas ilga no 1917. gada 5. janvāra līdz 11. janvārim (pēc vecā stila – no 1916. gada 23. decembra līdz 29. decembrim). Kaujas notika dienvidos no Babītes ezera, tajās piedalījās Krievijas XII armijas tā sauktā Babītes grupa - VI Sibīrijas korpuss, 1. un 2. latviešu strēlnieku brigādes ar saviem astoņiem pulkiem (1. Daugavgrīvas, 2. Rīgas, 3. Kurzemes, 4. Vidzemes, 5. Zemgales, 6. Tukuma, 7. Bauskas un 8. Valmieras). 4. atsevišķā kavalērijas brigāde, 5. jātnieku Gorždinas pulks, 18. Pierobežas jātnieku pulka 2. sotņa un 4. Sibīrijas divīzijas 16. Sibīrijas strēlnieku pulks pārrāva Vācijas 8. armijas aizsardzības līniju un ieņēma 35 kvadrātkilometru platu placdarmu, kuru ar milzu zaudējumiem noturēja. No 5. līdz 11. janvārim uzbrucēji bija Krievijas armijas pulki, kuri arī kauju laikā iniciatīvu kopumā paturēja savās rokās, savukārt sekojošajās janvāra kaujās no 23. līdz 31. janvārim uzbrucēji bija vācieši.
No abām latviešu strēlnieku brigādēm 1552 strēlnieku krita, bet ap 7000 - pazuda bez vēsts vai tika ievainoti. Ložmetējkalna un tā apkaimes ieņemšana un noturēšana Krievijas armijai kopā prasīja ap 40 000 kritušu, ievainotu vai bez vēsts pazudušu karavīru. 6. Sibīrijas korpusa kaujas iecirknī pavisam izlietoja 58 429 dažāda kalibra parasto artilērijas šāviņu (no tiem 38 352 smago) un 8170 kaujas gāzu šāviņu.
Attēlā: 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka strēlnieki Tīreļa purvā Ziemassvētku kauju laikā.Apsveicam Lietuvu un visus lietuviešus savas, neatkarīgas valsts dzimšanas dienā!
1918. gada 16. februārī tika pieņemts Lietuvas Neatkarības akts. To paveica 20 Lietuvas Padomes locekļi, padomes vadītāja - vēsturnieka, folklorista un Lietuvas nacionālās atmodas dalībnieka Jona Basanaviča vadībā. Akts proklamēja neatkarīgas Lietuvas valsts atjaunošanu un demokrātiskas valsts izveidošanu ar galvaspilsētu Viļņā. Akta pieņemšana bija vairākus mēnešus ilga procesa rezultāts, kas aizsākās 1917. gada septembra Viļņas konferencē, kurā tika izveidota Lietuvas Padome.
1918. gada 16. februārī plkst. 12.30 visi Lietuvas Padomes locekļi satikās Viļņā, namā, kas mūsdienās pazīstams kā Parakstītāju nams, kurā pēc dažādiem iebildumiem tomēr beidzot pieņēma Neatkarības Atjaunošanas aktu.
Lai arī vācu okupācijas varas iestādes pretojās akta publicēšanai Lietuvā, jau 18. februārī tas tika publicēts Vācijas laikrakstos. Līdzīgi kā pārējās Baltijas valstīs, kas atradās Vācijas impērijas armijas okupācijā, neatkarības pasludināšana bija tikai sākums cīņai par valsts neatkarības nostiprināšanu.
Attēlā: Lietuvas Padome, kas 1918. gada 16. februārī parakstīja Lietuvas valsts atjaunošanas aktu. Vidū sēž Jons Basanavičs, pa labi - politiķis un sabiedriskais darbinieks, pirmais Lietuvas prezidents Antans Smetona.Žanis, īstajā vārdā Jānis Lipke, ir dzimis 1900. gada 1. februārī Jelgavā. Ieguvis trīs klašu izglītību, pārvaldījis krievu un vācu valodu. Bijis ļoti uzņēmīgs cilvēks, apveltīts ar labām saskarsmes spējām. Azartisks.
1919.gada sākumā Žanis aiziet strēlniekos un pēc pusgada pievienojas Latgales artilērijas pulkam. Rīgā atgriežas 1920.gada martā, pirms tam paguvis iepazīties ar Johannu Novicku. Tikai pēc gada uzstājīgajam Žanim izdodas pierunāt viņas vecākus izdot 17 gadīgo Johannu viņam par sievu. Ģimenē piedzima meita un divi dēli.
Kad Latvijā 2.pasaules kara laikā ienāca vācu karaspēks, Žanis Lipke sāka strādāt vācu gaisa karaspēka „Luftwaffe” noliktavās, kas bija izvietotas Rīgas centrāltirgū – tur vienlaikus avantūriskajam, vienlaikus izteikti pašaizliedzīgajam vīram radās iespēja palīdzēt ebrejiem. 1941. gada novembra beigās un decembra sākumā aizsākās Rīgas geto ieslodzīto bēgšanas atbalsta kampaņas. Ar drauga, gaļas kombināta šofera Jāņa Brieža palīdzību pirmo bēgļu grupu izdevās izvest no geto un noslēpt to patērētāju biedrības „Vienība” noliktavās Lāčplēša ielā. Vēlāk ebreji tika slēpti arī pie Lipkes paziņām Barneta Rozenberga un Andreja Graubiņa. Tā kā drīz Rozenberga darbnīcas noliktavās cilvēkus slēpt kļuva bīstami, Lipke izraka bunkuru savas mājas pagalmā Ķīpsalā, Balasta dambī. No 400 - 450 ebrejiem, kurus izglāba Latvijas iedzīvotāji, Lipke kopā ar sievu Johannu, draugiem un paziņām nosargāja apmēram 55 ebreju dzīvības.
Viens no izglābtajiem Izaks Drizins vēlāk liecināja: „Es Žanim biju pilnīgi svešs cilvēks un nevarēju saprast, kāpēc viņš to dara, kad apkārt notiek slepkavošana. Parādās cilvēks kā brīnums — ar mieru glābt nāvei nolemtos. Naudu viņš neņēma, komunists viņš nebija, un nevarēju saprast, kāpēc viņš uzņēmās tādu nastu un katru dienu sevi pakļāva nāves briesmām.”
1987. gada 14. maijā Lipke, 87 gadu vecumā, aiziet mūžībā. Žanis pats uzskatīja, ka tas, ko viņš izdarījis, ir cilvēka pienākums. Ja kāds jautāja: „Cik cilvēku tu esi izglābis?”, viņš vienkārši atbildējis: „Es neesmu skaitījisPersona, kura pirms 91 gada iznākušajā laikrakstā vēlējās sevi priekšstādīt ar pseidonīmu “ze”, ziņoja: “Lielpilsētās, resp. Rīgā, priekš lieliem svētkiem, pastāv tā saucamās: “zelta svētdienas”, t.i. lai dotu iespēju pircējiem – ierēdņiem un citām personām, kuras nodarbinātas darba dienās, - uz svētkiem, iepirkties. Pilsētas valde ir atvēlējuse tirgoties pēdējo svētdienu priekš svētkiem, kam bez šaubām, ir liela ērtība minētajam pircējam, jo viņš visu svētdienu ir brīvs un var izmeklēties tieši to ko vēlās. Arī tirgotājiem liela izdevība ieņemt daudz tīras naudas, kas tik nepieciešama vekseļu nomaksai u.t.t., tamdēļ arī katris tirgonis cenšas otru pārtrumpot preču dekorēšanā, lai tik pievilktu savā veikalā vairāk pircēju.
Visi Rīgas laikraksti par pēdējo “zelta svētdienu” izsakās visai apmierinoši. Bijis arī izstādīts preču, ka vai lūst, un netrūcis arī pircēju. Nosauc dažas ielas un firmas, kur pircējiem bijis jāstāv pat astēs iekam tikuši iekšā pie pirkšanas: “Visā visumā atzīst, ka šogad tirgots ļoti labi, salīdzinot ar agrākiem gadiem nāk pie slēdziena, ka šī “svētdiena” ir labākais tautas pārticības barometris un, ka šis barometiris rādījis labu, jo tautas pirkšanas spējas esot bijušas labas.””
